Spītējot Covid-19, arī 2021. gadā sanāca pabūt ceļojumā.
Ceļojumi turpinās jau 2022., bet atlicināt laiku to aprakstiem ir zemākā prioritāte ikdienas darbu un nedarbu sarakstā. Būtu man Žiga (Žigmants Krēsliņš) spējas ātrumā cept ceļojuma aprakstus/grāmatas. Bet kā jau Žigis raksta vienā no savām ceļojuma grāmatām “jābūt savas dzīves noteicējam, kad gribu tad strādāju (…)”, bet ne visiem šāda realitāte padodas. Freelance darbs ir tāda riskanta padarīšana, jo visam, t.sk., budžeta ceļošanai ir vajadzīgi zināmi ienākumi.
Šajā reizē mums gan bija plānota geotūre nevis ceļošana. Ceļošanai manā vārdnīcā ir cita nozīme, bet vīrs solīja, ka nākamgad būs vairāk braucienu manā gaumē, un šī gada geotūrē būs ne tikai slēpņu dižtakas, bet arī “scēnas” ar slēpņu dižtakām. Tā mēs tagad saucam skaistus, ainaviskus dabas skatus. Tas gan potenciāli paredzēja šādus tādus pārgājienus kalnos. Attiecīgi izlēmu pievienoties “nedēļa +” laika un slodzes geodarbam.
Laiks: 01.08.2021.-11.08.2021. Brauc: Varis, Dainis, es, Inese, Mārtiņš aka Bindons. Esam izīrējuši busiņu un startējam braucienā svētdienas vakarā, uzreiz pēc divu dienu laiviņbrauciena un kaķu un bērnu nogādāšanas labās rokās. Ir paredzēts kārtējais nakts brauciens caur Polijai. Ir tāda nedaudz jau nostalģiska sajūta par notiekošo.
Inese ar spilvenu jau iekārtojas aizmugurējā krēslā. Dainis izvelk ceļojuma spilventiņu. Režīms jau ir zināms, katrs to pielāgojis maksimālajiem komforta apstākļiem, kādam spilvens, kādam lidojuma spilvena piepūšamā apkakle, kādam iepriekšējā dienā “saganītas aitas”, kādam ērtas harēmbikses, visiem garmini un citas slēpņošanas ierīces.
Reti, kad izdodas aizmigt blakus šoferim, jo objektīvi jāuzmana, lai šoferis neaizmieg. Kādā brīdī gan izdodas nolīst Ineses vietā busiņa aizmugurē, kad viņa pārņem šofera pienākumus brīdī, kad Varis jau slēdzas ārā pie stūres. Geotūrēs Varis man nav devis šofera balss tiesības, es arī neraujos pie tādām tikt. Naktī, šur tur pieturam nakts zaļajās pieturās, kam jābūt slēpņu tuvumā. Geotūrēm jau ir izveidojušies savi nerakstīti likumi – Geotūru Satversme. Šajā Satversmē Likumdevējs ir Varis, Ministru kabinets – Inese, Dainiss ir geotūres prezidents – cienījams, bet vairāk ar reprezentatīvām funkcijām, Bindons jauna partija – kaut kāda nacionālā apvienība vismaz, es vienkārši neaktīvs vēlētājs, vērotājs no malas. Satversmes kāds no punktiem paredz, ja vajag zaļo pieturu, jāmeklē slēpnis.
Rīts sākas kādā poļu pilsētā, kuras nosaukumu jau vairs neatceros, bet kurā kāds vietējais ir pacenties uztaisīt tematiskus slēpņus par traktoriem, dārgumu meklēšanu un citām tēmām (Piezīme: diemžēl 2022.gadā jau šie slēpņi ir noarhivēti).
Pirmā garākā pietura ir Polijā pie Sobotka pilsētas Vroclavas rajonā, paredzēts pārgājiens ap Ślęży virsotni. Ieturam ātras brokastis pirms pārgājiena, lai dotos iekšā dižtakā un poļu Šļežas kalna rezervātā. Kopumā smuks poļu mežiņš, un dižtaka ved ap minēto kalnu. Bindons izmanto iespēju izskrieties pa virsotnēm, kamēr mūsu četrotne dodas pa takām apkārt kalnam.
Gājiens paredzēts ap 22 km garumā, kaut kur pusceļā savelkas negaisa mākoņi, bet mēs mistiskā kārtā esam nonākuši pie simpātiska poļu krodziņa, tad skrienam iekšā iestiprināties un rakstām Bindonam, ka jāskrien no virsotnēm lejā, jo te arī neliela alus brūvētava.
Sāk gāzt un tā kā Bindons ir paslēpies no zibeņiem tikai kādā zirnekļu alā, tad mierinājumam paņemam viņam nodegustēt vietējās darītavas alu.
Tikmēr kopā ar maltīti un lielu sanbernāru pārlaižam negaisu sausumā.
Pēc maltītes saule ir atgriezusies un turpinām ceļu. Prieki ir īsi , jo ap kalnu staigā negaisa mākoņi. Bet nav nepiemēroti laikapstākļi ir tikai nepiemērots apģērbs, saka kāds no Geo Satversmes punktiem.
Pabeidzam dižtaku jau atkal nožuvuši . Paņēmuši, šādus tādus dižtakas bonusus laižam uz naktsmājām, jo pēc nakts pārbrauciena vispār tā īsti nav gulēts. Viesnīca ir tepat Sobotkā, Miškas pilsētā. Tīri pieklājīga, izskatās pat svaiga un smaržīga, neskatoties uz to, ka dušas klausules numuros neturas sienā (kāds vienkāršu piestiprinājis ar rokām, kas aug no …., dībeļi sienā ir lielāki nekā skrūves tajos).
Apciemojam vietējo veikalu. Bindons pabeidzis iepirkumus, iekārtojies stāvvietā uz zemes un zvana savai Lapsiņai (mīļi).
Izlemjam, ka vēl varētu notiesāt kaut ko viesnīcas bufetē. Pasūtam picas. Iznāk gan kaut kāda picu nesaprašanās, bet vēderi pilni un pie miera.
Nākamā dienā seko garāks pārbrauciens uz Austrijas pierobežu, cauri visai Vācijai.
Ierodamies Vācijā ar Ramstein, kam seko Bindona playlist. Ilgāks pārbrauciens Vācijā, braucot gar Minheni (sveicinām Edzi pa telefonu). Esam ieradušies Kufšteinā izrādās tā ir Tiroles pērle. Jā, šeit patiesi solās scēniski skati.
Ir apmācies un nedaudz lietains. Varis iedzen stāvvietā mūsu geobusiņu, kam seko paziņojums, ka jāvāc “mantiņas” dosimies augšā kalnā uz namiņu. Diena nonīkta busā, smagas somas nešana kaut kur neuzrunā, bet solās scēniski skati. Redzu, ka būs jādodas kalnā pa kāpnēm. Esot jāpaņem mantas divām dienām. Sacīts darīts, krāmējam somā šādu tādu pārtiku, drēbes un citus piederumus. Sākām kāpt. Jau ar pirmajiem stāvajiem pakāpieniem jūtu, viegli nebūs. Bindons ir paātrinājis arī Vara tempu par 1,5 x no parastā. Pēc kāda gabaliņa Dainis ar nūjām, Inese ar ceļa problēmu rauj līdzi acis nepamirkšķinot. Es ar domu nu jā uzprasījos uz scēnām tenterēju nopakaļ. Patiesībā jau tikai jāieietas. Līdzenumu cilvēkiem vajadzīgs laiks raitākam solim un varbūt mazāk smaga soma. Iesvīdums jau pie pirmā kilometra, bet sirdi silda tas, ka te tiešām jau paveras skati uz Kufšteinas cietoksni.
Pa ceļam jau sākas daži dižtakas slēpņi, bet par tiem jau varu nesatraukties, jo tie tiek nolasīti 10 minūtes pirms man izdodas līdz tiem tikt. Es varu baudīt skatus, tvert gaisu un dzert ūdeni.
Dodamies garām vairākiem brīnišķīgiem kalnu namiņiem. Varis ziņo, ka mūsējais ir viens no tālākajiem, bet tuvākajiem dižtakai.
Pacietīgi sekoju komandai.
Nogriežamies pa taku nedaudz uz leju un redzu, ka ejam virzienā uz brīnišķīgu namiņu. Kas par laimi, vai tas tiešām mūsējais? Vai tas tikai apmāns un aiz tā būs kāds šķūnis, kur mums guļammaisos jānakšņo. Nē, patiesi, mēs te paliksim. Mana dvēsele, kas alkst dabas skaistuma un zināma komforta, gavilē.
Namiņā mūs laipni sagaida, te arī restorāns, nākas nokārtot Covid formalitātes (jāreģisrē sertifikāti u.tml.), un mums ierāda numuriņus. Tik mājīgi, smaržīgi, ērti un skaisti. Otrs, kur paliks puiši, bet atsakās pievienoties Inese, turklāt ar elpu aizraujošu skatu. Kur ir mana kūpošā kafijas krūze, es te palieku. Vienkārši ar acīm ievilkt visu šo daili katrā savā šūnā.
Īsi pirms izvelku kameru, kalni ietinas miglā.
Mūs apciemo vietējais rižiks, laisks un skaists kaķis.
Kā izrādīsies šis eksemplārs vairākkārt traucēs Bindona naktsmieru, ielavījies pa logu, iekārtojoties Bindona gultā. Izmests pa durvīm atgriezīsies atpakaļ caur logu.
Dodamies viesnīcas čillzonā ieturēt savus konservus. Ir slepens plāns rītdien izmēģināt restorānu, kas šobrīd jau ir slēgts.
Nākamā rītā zvana modinātājs un jāiet dižtakā. Būšot garš gājiens, vēl nenojaušu cik garš, bet vajagot līdzi ēdamo. Sapakojamies un startējam. Laiks apmācies, bet pagaidām nelīst, kas ir iepriecinoši.
Atkārtojas vakardiena. Varis ar Bindonu rauj augšā pa kalnu ceļu kā sestdienas dienas pastaigā pēc kūciņas, tālāk neatlaidīgi seko Dainiss un pēc gabaliņa Inese, kura ik pa laikam pagaida mani.
Neko velku savu miesu augšā uz skatiem, ir apsāpējies vēders, kā jau dažreiz tas gadās nelaikā, bet kātoju pakaļ pārējiem. Vara un Bindona ātrums galīgi nav man, bet tie abi ir uz vienas nots kā divi kalnu ērzeļi.
Aiz meža parādās jau klajie kalnu lauki ar Alpu gotiņām, šur tur dzird zvaniņus, tiešām scēniski. Taka vijas uz augšu.
Bindons lēkā no vienas virsotnes uz otru, tikmēr gliemezīši velk sliedi augšup.
Vedersāpes pieņemas spēkā, sāk līņāt, esmu atpalikusi no bara, bet neteiksim, ka kāds par to baigi uztrauktos. Nav jau nekādas klints malas, tomēr vide kļūst skarbāka.
Eh, pa galvu jaucas vsiādas drūmas domas. Tā ir kad prāts prasa scēnas, bet ķermenis nevelk un arī gribas “uzkačāt sevi” pietrūkst. Sadzenu grupu, vai pareizāk sakot grupa ir apstājusies pie avotiņa, Inese iedod ogles šaibas.
Dodamies tālāk. Jūtos kā baigais enkurs.
Esam jau nogājuši padsmit km dažviet stāvāk, dažviet auģšup, lejup.
Tuvojamies kāda ganu būdai ar galdiņiem.
Attiecīgi parādās pretim nācēji, apsteidzēji vācu pesionāri u.c. personāži. Iekārtojamies pie ganu būdas ieturēt maltīti ar līdzpaņemto.
Pie slodzes man gan netīk ēst, bet pāris karotes iekrāmēju vēderā.
Prasu Varim, vai vēl tālu, izrādās neesam pat pusē. Mans pulveris ir beidzies, bet atpakaļ iet ir tikpat cik uz priekšu. Tomēr priekšā vairākas virsotnes, kuras sasniedzot ir jākāpj lejā un pēc tam atkal augšā nākamajā. Līst, no kalna lejā jau šļūcu pa govju izbradātiem dubļiem, kājas slīd, noskaņojums ir tumšākajā vietā, kur saule neiespīd. Emocionāli salūztu. Kamēr raušos augšā un tad lejā pa dubļaino nogāzi, cerot neiemaukt ar seju kādā siltā govs plācenī, kolēģi jau redzami raušoties augšup nakamajā virsotnē. Morāli tas ir grūti, nepalīdz fiziskajam it nemaz. Skatos kartē, ka ir iespēja saīsināt ceļu uz naktsmītni, bet pa tādu raustītu taku, vienai atdalīties kalnos, protams, ir slikta doma. Tuvojos tai vietai, visi ir apstājušies. Inese upurēsies un kāps ar mani lejā, Dainis vēl ir entuziasma pilns sekot jaunajiem buciņiem, bet kaut kā mans kapitulācijas sauciens uzrunā arī viņu, iespējams empātija, iespējams ar vairs nav pārliecināts, vai varēs turpināt tādā garā. Par grupas motīviem vēsture klusē. Buciņi aizskrien. Mēs trijatā maldamies ielejā, lai atrastu pareizo taku lejup. Tas neizdodas ar pirmo reizi. GPS lēkā, govju takas daudz, kaut kādas ganību takas un īsto ceļu no klints lejā nemana. Beidzot izdodas uziet īsto virzienu un dodamies lejup. Esam bijuši uzrāpušies diezgan augstu, jo lejup ejam gandrīz stundu un kāpiens ir dažviet gandrīz vertikāls. Mūsu locekļi un ceļi droši vien velta pāris skarbākus vārdus saimniekiem. Bet jūtu, ka spēki ir atpakaļ un šoreiz ejam visi kopā, kas kaut kā morāli palīdz arī fiziski atlabt un varēt vairāk.
Pēc stundas esam lejā, šur tur pavīd kotedžas, lietus ir sācis gāzt pamatīgi.
Mēs ņemam kursu uz savu kotedžu pa ceļam vācot dižtakas slēpņus, kādā brīdī mūs būtu jāsaķer buciņiem, jo viņi arī ziņo, ka izkāpelējuši atlikušās virsotnes un dodas lejup.
Noieti ap 20 km un esam sasnieguši aicinošo naktsmītni.
Nolienam numuros pārvilkt sausas drēbes, Varis un Bindons arī ir ieradušies ar mums vienlaicīgi.
Inese piedāvā aiziet uz kotedžas restorānu. Laba doma, manā personā viņa atrod dzirdīgas ausis un ejam lejā ieturēties ar siltām pusdienām, ko pagatavojis kāds cits. Un te arī mana kūpošā kafija, gardā itāļu pasta, Inese papildu sevi iepriecina ar vīna glāzi. Pelnīta atpūta pēc blieziena kalnā.
Puiši tomēr tā “nešiko”, kā mēs meitenes, un ieturas numuros ar subproduktiem.
Varis stāsta, ka pārējās dienas ar būs tik pat izaicinošas, ja ne trakāk. Es jau plānoju kā dezertēt uz Minheni pie Edža, kas ir gatavs mani uzņemt. Loģistika jau skaidra. Netālu vilciens, kas iet uz Minheni. Attur tikai čakars ar atceļu. Vakarā tomēr Varis kļūst par cilvēku nevis armijas komandieri un mierina, ka nebūšot tik traki, varot arī uzbraukt ar pacēlāju un neiet, bet baudīt skatus no kafejnīcas un rītdien ar uzbrauksim augšup ar pacēlāju un iesim lejup.
Nākamā dienā kājas jūt pāri darījumu. No puišu numuriņa dzird fēnu. Dīvaini, Dainim un pat Bindonam vairs nav tik gari mati, lai tik ilgi tos žāvētu. Un kas to būtu domājis, numuriņā iet vaļā zābaku žāvēšana. Tādā glaunā vietā! Eh, metu kaunu pie malas un nedaudz apstrādāju ar karstu gaisu arī savējos zābakus, kas vakar pamatīgi izlijuši. Cerams, ka vēlāk vēdināšana glābs numuru aromātu. Piedod, skaistā kotedža.
Kāpjam lejā no savas naktsmītnes ar visām mantām. Ardievu, skaistā kotedža.
Šodien līņā jau no paša rīta. Varis ir ieplānojis turpināt dižtaku tuvāk Kufšteinas centram, kamēr līst braukājam ar busu, risinot Lab cache. Apskatu internetā kultūras programmu: Kufšteinā iespējams apskatīt cietoksni un kristāla glāžu darītavu. Piebraucam pie tās apskatīties, kas tur labs, bet izskatās slēgta.
Sanāk ievērtēt tikai tās pagalmu ar augstās mākslas objektiem.
Puišiem doma turpināt dižtaku pa kalnu pakāji tuvāk pilsētai. Es atsakos. Plānoju sev individuālu kultūras programmu lab caches, cietoksni, kafejnīca pašā pilsētā. Negaidīti manam plānam pievienojas arī Inese. Dainiss tomēr paliek uzticīgs dižtakai.
Dalāmies.
Lab slēpņi izrādās izaicinoši vācu valodas dēļ un jautājumu neatbilstības info punktā atrodamajā saturā dēļ, ilgi pētām cietokšņa laukuma dažādos pieminekļu, ēku info meklējot apslēptās Lab slēpņu atbildes. Izrādās, ka cietoksnim ir interesants muzikālais noformējums, sākumā nevar saprast no kurienes nāk mūzika pilsētiņas ielā. Izrādās pilnās stundās cietokšņa āra ērģeles sāk spēlēt, kādu zināmu gabalu (piemēram, O Fortuna, Carmina Burana) un cietokšņa logos parādās ieslodzītie personāži.
Šāda pastaiga kopumā man šodien patīk labāk nekā pet sagataves mežā.
Izstaigājušas pilsētiņu krustu šķērsu, dodamies meklēt, kur iestiprināties, lielākā daļa ēstuvju vēl pusdienas neservē.
Pastaiga ir devusi izsalkuma sajūtu, ēstuves nestrādā, bet uz kādas ielas stūrīša tirgo kebabus un burgerus, paņemam pa vienam un uz soliņa notiesājam.
Puiši vēl nav pabeiguši geodarbu, auto nīkt negribas, noskatām pilsētiņā tālākus slēpņus un ejam tiem pakaļ.
Slēpņi izrādās neiedvesmojoši – neatbilst koordinātām, pazuduši, nolikti pie misenēm. Dodamies atpakaļ uz busu, zēni ar ir paveikuši savu geo darbu. Varam doties tālāk.
Bāzes pieturvieta Elmau. Tā izskatās pēc pārgājienu cilvēku paradīzes, protams, ar tracking nūju un zābaku veikaliem, kaut gan pretim mūsu hosteļtipa naktsmītnei ir arī nakts klubs. Šoreiz paliekam hostelī, kas gan patiesībā ir normāla viesnīciņa vai labs hostelis. Neesmu hosteļu fane, izvēlos labāk tādos nepalikt, tādēļ priecē, ka šis ir netipisks hosteļa eksemplārs. Dodamies apskatīt ciematiņu. Te pilns ar dažādām ēstuvēm.
No rīta dodamies uz vienu no pacēlājiem starp Elmau un Kufstein, lai turpinātu Fredd Bull slēpņu dižtaku. No kotedžas mums vajadzētu būt iekļautām pacēlāja biļetēm, bet kaut kāda iemesla dēļ tās nav mums atsūtītas. Tomēr tielējoties ar pacēlāja operatoriem tiekam pie biļetēm. Seko “bailīga” pacelšanās ar krēslu virs klintīm. Lielākā daļa ir sajūsmā, bet augšup braucot man ir aukstas kājas, mani no izšķīšanas pret klinti sargā tikai trosē pakārts krēsls. Jāuzbrauc ir trīs stacijas.
Viss ir labi – vācu un austriešu kvalitāte, krēsls turas pie troses.
Pacēlājs var vest mani, var vest alus kastes, viss droši.
Tālāk jau esam kalnos uz varam sākt šīs dienas pārgājienu. Šoreiz maršruts šķiet vieglāks, nezinu vai sāku jau pierast, vai šeit tomēr mazāks attālums un mazāks augšā – lejā. Principā jau skaisti. Alpu kalnu pasaka.
Nostaigājam padsmit kilometrus, baudot skatus un dabu. Neiztikt bez kolas reklāmiņas. Varis paņem alpu būdā pie saimnieces aukstu, dabīgu pienu pa dārgām naudiņām, bet tad tiek atļauts uz galdiņiem izkraut arī mūsu prīmusus.
Bindons ar Vari dodas lejup pa kalnu kājām. Inese, es un Dainis izmanto iespēju pavizināties ar pacēlāju arī lejup. Patiesībā lejup braukšana šķiet mazāk biedējoša, kaut arī riski ir identiski. Pretim brauc daudz kalna pastaigu entuziastu, dažā karietē tikai pa kādai somai, kādā arī tikai alus kaste.
Atgriežamies Elmau. Šodien izmantojam ciematiņa gastronomisko piedāvājumu. Bindons izlemj notiesāt kaut ko turku ieskrietuvē. Tikmēr atlikušo trio aizvilinu uz restorāniņu, kur labi pasēžam un iestiprināmies. Cenas nav lētas, bet ir paceļamas, ēdiens garšīgs. Vai te bija Bindons un vai tas nebija vispār iepriekšejā dienā?????
Atceļā paņemam gardu saldējumu, kurš no saldējumotavas, kurš no lidl. Lai gan man cenšas iegalvot, ka lidl letāks un tāds pats, tomēr pēc garšas paštaisītais no saldējumotavas šķiet daudz garšīgāks (ne tik sintētisks). Šī diena ir galā.
Nākamā rītā pametam hosteli un turpat netālu pie apdzīvotas vietas Bichl ir Hintersteinen ezers ar pastaigu taku un dižtaku apkārt. Tas arī ir mūsu rīta vingrinājums. Laiska pastaiga gar ezeru, arī šeit kādi 8/9 km savācas.
Pēc ezera ceļš ved uz apdzīvotu vietu Bruck am Ziller. Esam Tirolē. Arī šeit paredzēta dižtaka pa šo apdzīvoto vietu, gājiens sāka pa veloceliņu gar kukurūzu laukiem, un tā mēs apstaigājam ap šo apdzīvoto vietu, kādus 11 km. Sākuma posms līdzens, beigu posmā jau rāpjamies gar mājiņām, kas sabūvētas pa Alpu pakāji.
Pēc dižtakas novākšanas pagatavojam ēdamo uz prīmusiem un atlicis it kā vakara noslēgums, jāpaspēj līdz pacēlājam, kas mums uzvedīs līdz kotedžai kalnos, kur tad es varēšot vērot skatus ar kūpošo kafijas krūzi.
Ceļs ved uz Insbrukas pusi. Mums ir jāsasniedz Glungezerhütte kalnos. Esam tikuši līdz apdzīvotai vietai Tulfes, steigā tiek krauts somās kalnos stiepjamais, jo šķiet, ka pacēlājam tūliņ beigsies darba laiks. Prasām Varim , vai vajag guļammaisus, it kā nevajagot viss tur esot. Gara acīm iztēlojos iepriekšējo kotedžu, tomēr jūtu, ka šī būs augstāk kalnos, tāpēc somā iemetu vēl termo veļu. Ielecam vēl pēdējā vagoniņā un aiz mums slēdz ciet pacēlāju. Ir stipri vējains, vagoniņu nedaudz šūpo. Visiem jautri, es cenšos nedomāt, kur es esmu. Un mierinu sevi ar domu viss būs labi, vācu kvalitāte. Vagoniņš ir paliels esam tajā visi pieci, esot modernākais Eiropā. Paceļamies augšup pa kalniem diezgan augstu. Esam nonākuši pēdējā stacijā, lecam ārā.
Esam augšā, te vējš ieskrienas, zaļumu ir mazāk, visur klintis. Un tad tiek konstatēts interesantākais, līdz Glungezerhüttei ir apmēram 1 h 20 min gājiens, principā 4.72 km, bet augšup. Pašā klints galā tālumā redzu kaut ko līdzīgu namiņam. Mums jāpaspēj līdz tumsai. Te tev bija viegla pastaiga līdz kūpošai kafijai. Galvā pazib domā: “Kā es tur tikšu”. Variantu nav – jātiek. Neliels strīdiņs ar puišiem, jo mums ar Inesi šķiet, ka jāiet citur, kur rāda zīme uz Glungezerhütte nevis apkārt pa kaut kādu citu ceļu. Tā kā jau ir besis un ir besis par to, ka vēl jākāpj – sadalāmies. Meitenes ies pa īsāko ceļu, kas gan izrādās stāvāks, bet īsāks ir. Garākajā ceļā, protams, ir slēpņu dižtaka. Tik augstu kalnos esmu bijusi reti. Lidmašīnas lido pa ieleju zem mums. Sākam ceļu augšup.
Sākums ir pa tādu nelielu celiņu.
Pamanu, ka te slēpjas interesanti dzīvnieciņi, kas izdod spiedzošas, spalgas skaņas -tie varētu būt Alpu marmoti. Cik froši tādus brīvā dabā redzēt.
Grants ceļš nomainās pret marķētu taku augšup. Nāk vakars, bet kāpiens ir tikai sākumā. Skatoties augšup, liekas neuzveicams mērķis pēc šodienas jau tā aktīvās dienas.
Bet variantu joprojām nav.
Kārpāmies augšā. Puiši kā parasti sprinģo augšup palēkdamies.
Stundas cīņa ar sevi un ar nūjām.
Un var jau saskatīt namiņu. Te augšā jau stipri pūš, pie paša namiņa vējš jau ir tik stiprs, ka ienes sejā mazus akmenīšus.
Esam pie kotedžas, te augšā vēl vai joprojām ir sniegs.
Attaisu kotedžas durvis un ar vēja brāzmu un blīkšķi iekrītu siltumā.
Kotedžā pilns ar cilvēkiem, visi sēž pie galdiņiem un veras jaunpienācējos, mums tiek piešķirts galdiņš atbilstoši rezervācijai. Un tad sākas negaidītais. Galdā tiek celta silta kāpostu zupa, superīgi tieši laikā. Kad jau vēderi pilni, izrādās zupa bija tikai starteris, tai seko kartupeļi ar cūkgaļas šķēlēm un vēl pa virsu visam saldais. Negaidīti! Sākumā domājam, ka varbūt iekļauts cenā, bet laikam par to vēl papildu samaksājām kaut gan neviens nejautāja, vai ēdīsim.
Tāda sajūta, ka esi uzkāpis kalnā, iegājis pa kotedžas durvīm un teleportējies citā realitātē un ka ārā nemaz nav 2600 m v.j.l. un vētra kalna virsotnē. To var nojaust tikai pēc aukām, kas dažbrīd brāžas gar kotedžas mūriem.
Neticami. Tālāk seko daļa, kurā ir jāiekārtojas naktsguļai. Kotedžā ir vairākas telpas – mantām, ļoti pieņemamas dušas (ar auksto ūdeni gan) , tualetes un guļamtelpa, kurā ir atsevišķs kabūzis, kādiem 4 cilvēkiem, kas droši vien šo vietu rezervējuši par vēl lielākām naudiņām un kopguļamā telpa, kur uz lāvas ar matračiem vēl var sagulēt kādi 10 vai padsmit cilvēki. Guļvietu rinda dažās vietās ir nodalīta ar nelielu barjeru, ieņemam vidējo nodalījumu, kur vieta ir tieši pieciem, tā kā esam savā bariņā. Tavu bēdu, izrādās, ka te ir tikai matrači, spilveni bez spilvendrānas, papildu īpaši silts telpā nav, nekādu segu nav. Labi, ka somā ir termoveļa. Dainis pavisam nelaimīgs, jo nav neko siltu paņēmis līdzi (neteica, ka vajadzēšot). Bindons karstasinīgs čalis nosper no pretējās gultas tai apvilkto palagu, paziņo, ka gulēšot pliks gumijpalagā, jo tā ir ērti, ne jau tur kaut kādās drēbēs. Kā viņš gulēja patiesībā neviens nezina, izņemot pašu. Kaut kādā plauktā tomēr izdodas pagrābt vienu segu, to sanāk dalīt uz trim man, Varim un Inesei. Dainiss guļas drēbēs, vēlāk ir tik nosalis, ka liek matraci sev virsū. Naktī, protams, uzrodas kāds krācējs. Līdz ar to daļa no mums cits aukstuma dēļ, cits krākšanas dēļ nākamā rītā nav baigi svaigie.
Par šādu palikšanas veidu dalītas jūtas, bet kopumā feins piedzīvojums un der ko tādu izbaudīt kaut reizi dzīvē.
Rītā kotedžas saimnieks, vēja appūsts, ļoti laipns skarbais vecis, parāda virzienu, kurp doties kalnos. Vakar vakarā ziņoja, ka iešana par maršrutu ir uz jautājumzīmes laikapstāķļu un drošības dēļ. Rīts rādās labāks, ir totāla migla, bet vējš un lietus ir mitējies, gaisā liels mitrums. Mūsu kalnu buciņi dosies ņemt Der Ruf des Adlers – Call of the Eagle dižtaku pa kalnu virsotnēm, baidos, ka maršruts nav man pa spēkam, tāpēc mans maršruts šodien būs lejup no kotedžas. Man pievienojas arī Inese un Dainis.
Sākam ceļu lejup, protams, slēpņojot.
Puiši dodas kāpelēt pa saimnieka norādītajām virsotnēm. Arī mums dažas tādas izdodas iekarot atceļā.
Protams, skati ir elpu aizgrābjoši. Vienreizēji!
Tikmēr buciņi kāpēlē pa kalnu koru akmeņiem.
Ceļš lejup pa citu dižtakas maršrutu kalnos arī prasa zināmu laiku 6 h, ap 20 km un esam lejā pie mūsu busiņa.
Lejā, saulītē ir silts un principā atlūztam auto, gaidot Vari un Bindonu.
Ilgi gan nav jāgaida, buciņi jau skrien no kalna lejā.
Dodamies ceļā, pa logu zib Tiroles apgleznotās mājas.
Ceļš ved uz Insbruku. Sācis līt, ar laiku kalnos patiesībā noveicās. Insbruka sagaida mūs pelēka un salijusi. Naktsmītne paredzēta hostelī. Šis gan ir tāds “hosteļa” vārda cienīgs iestādījums atšķirībā no Elmau. Ēka kā padomju mantojuma atlieka, principā tādas kā kopmītnes. Inesei, Mārtiņam un Dainim tiek ļoti studentisks numuriņš, šķiet pat tikai ar akordeona durvīm, koplietošanas labierīcībām. Mums ir atsevišķa istaba, labierīcības ir tajā. Veiksme vai plāns, bet šāda vieta romantiskas jūtas neuzdzen, drīzāk depresiju. Atrodam kaut kādu dīvainu telpu, kas sezonā droši vien strādā kā studentu virtuve, vismaz tā šķiet pēc šeit sezonā pabijušā aromāta, bet te ir plītiņa, kur pagatavot subproduktus. Šķiet klusēdami (tas noskaņai), bet laikam jau kāds kaut ko runā, apēdam savas porcijas.
No rīta brokastis ar indiešiem, pakistāņiem, hipijiem, mums un citiem pasaules pabērniem hostelī.
Tālāk ceļš uz kalnu pakājēm un kaut kādām alpu pļavām netālu no Schonberg im stubaital. Plānota slēpņu dižtaka. Ceļa nogurums un slēpņu apnikums liek sevi manīt un atsakos doties treilot. Atrodu soliņu ar nojumi un skatu uz kalnu un grasos palikt, kamēr ceļa biedri staigā. Saprotu būs ilgi. Bet vākt slēpņus pļavā kalnā augšā, lejā vairs nav iekšā.
Skats ir labs, man ir mans ūdens Jurashka un vairs neko nevajag.
Laika kavēšanas nolūkā tomēr aizeju uz dažiem nomaļākiem slēpņiem, kamēr ceļa biedri plosās dižtakā. Appēdu pa kādai sastaptai meža zemenei.
Te pat netālu alpu mājā kafejnīca, bet viņiem šodien brīvdiena, eh nesanāks pasūkt kādu kafiju vai tēju.
Dodos atpakaļ uz savu galdiņu.
Pēc kādas stundas vai nedaudz vairāk pievienojas Inese.
Tā mēs sauļojamies un gaidam dižtakotājus. Laiks gan tiek pavadīts saturīgi, jo noklausos Riga Tech girls pirmos seminārus. Ievilinu šajā padarīšanā ari Inesi. (Piezīme: cik saprotu gada beigās esam noklausījušās IT kursu meitenēm un nokārtojušas sertifikātu).
Šajā lokācijā varēja būt vairāk ko darīt nedižtakotājiem, bet kā ir tā ir, viena laiskā diena uz ne īpaši ērta koka sola.
Daļa dižtakotāji ir atgriezušies, esot jābrauc savākt pa citu dižtaku noklīdušais Dainiss.
Nelielā ciematā atrodam pieceļa ieskrietuvi ar kolorītu saimnieku. Dainiss ir sastapts, notiesājam kopīgas pusdienas.
Sāk līt.
Tā kā šī diena vismaz man nešķiet līdz galam jēdzīga, pierunāju Vari doties apskatīties Insbruku. Pārējie paliek hostelī. Ar tramvaju dodamies uz centru.
Diemžēl sācis gāzt lietus. Slēpņojam pa pielijušo Insbrukas vecpilsētu, no kāda restorāna, pie kura ir slēpnis tiekam aiztriekti prom, kā tādi ubagi. Slēpņa autors atvainojas, ka tā sanācis. Bet āra restorāna čalim nepatika, ka snaikstāmies galdiņu tuvumā. Kaut kā par austriešiem nepaliek laipnu cilvēku priekšstats, jo pāris dienas iepriekš sastopamies ar vēl vienu kafejnīcas saimnieku, kurš mūs atsakās barot, jo nesaprot mūsu sertifikātus.
Protams, visticamāk tā ir tikai sagadīšanās un austriešiem nav ne vainas, un slēpņošana naktī izskatās aizdomīga.
Insbrukā naktī var uztankoties pie svaiga piena automāta.
Esam paklīduši pa naksnīgu pilsētu, man ir tikusi mana kultūras programma un atgriežamies hostelī.
Rīts. Šis jau ir ceļojuma noslēgums seko ilgs un garš atceļš cauri Vācijai, Polijai. Līdz pašām mājām neizdodas tikt līdz ar to paēdam kaut kur Brno un paliekam Polijā Czestochowa, kādā bāra motelī. Kamēr Inese, Dainiss atpūšas, sakūdu pārējos, ka jādodas izlejamā alus meklējumos. Mēs ar Vari, Bindonu dodamies meklēt alus darītavu, kas solās būt tepat netālu. Diemžēl vārtiņi ir ciet un nekas cits neatliek kā pablandīties pa šo poļu pilsētu tāpat vien. Pa ceļam gan iepērkam pāris kokteiļus citā iestādījumā. Tā staigājot, izrādās tīri smuka naksnīga pilsēta ar reliģisku piesitienu.
Aiziet pāris kokteiļu un ap pusnakti pie Jasna Gora klostera kompleksa no kāda, visticamāk, mācītāja cenšamies noskaidrot, kā sauc pāvesta kroni – protams, tas vajadzīgs kādam Lab cache, protams, varbūt līdz galam normāli mācītājam neliekamies, bet kā sauc kroni arī noskaidrot neizdodas un metam mieru, jo negribas skaidroties ar kādiem klostera kārtībniekiem.
Izstaigājam pāris parciņus un dodamies uz naktsmītni. Iekšā neizdodas tikt, puiši iekāpj pa logu, es tomēr sagaidu samiegojušos dežuranti šim “brīnišķajam” motelim un arī tieku iekšā.
Nākamā diena atvēlēta atlikušās Polijas pievarēšanai.
Lai neliktos pavisam vienmuļš pārbrauciens un izstaipītu kājas, šur tur piestājam.
T.sk. leģendārajā Bar Abro, kur apkalpojošais personāls runā arī latviešu valodā (tā tāda fīča).
Atceļā jūtu, ka Varis jūtas slikti (vēlāk noskaidrojas, ka 40 grādu t). Inese pārņem vadības ruļļus. Šķērsojam robežas Polijas, Lietuvas, Latvijas. Atpakaļ dzimtenē. Visi tiek izvadāti pa mājām un ceļojums ir noslēdzies. Šoreiz geotūre bija iespaidīgāka, scēniskāka un krāšņāka kā 2020, kā jau solīts. Tomēr slēpņu daudzums man daudz par daudz, bet kopumā par piedzīvojumu, kad grūtības aizmirstas paliek pozitīvas atmiņas.
GEOnomoda 