No rīta vēl sveicam Sarajevu, apmeklējot tās bērnu laukumu, mākslas darbu- pūķis un pamājot ziemas olimpisko spēļu lieciniekiem.
Bērnu laukumiņš, tāds vecajās padomju tradīcijās būvēts.
Daba gan labi nomaskē visu neglītos, visapkārt zied pilsētas apstādījumi (violetās Vistērijas- gluži kā Mistērijas).
Vairāk no ceļojuma plāniem nekas nav atlicis, ir priekšā garais ceļš mājup.
Pa šo dienu jātiek līdz Ungārijai. Liela dienas daļu pavadām braucot un gaidot uz robežām, jo no Bosnijas tikt ārā ir nedaudz sarežģītāk kā tik iekšā, vēl jo ilgāk pavadām uz Horvātijas – Ungārijas robežas,jo ungāri tā šķiet te ir nodrošinājušies pret imigrantiem ar lielākām sētām, un robežsargi izrāda savu varu nesteigties.
Pavasarīgais laiks, kā juzdams, ka brīvdienas beidzas ir samaitājies, bet esam tam gatavi, garo ceļu kavējam ar geocaching pa ceļam. 
No Latvijas pienāk ziņas, ka ir auksts un snieg.
Tikai pašā vakarā esam sasnieguši Ungāriju un mierinām meitu ar stāstiem, ka Ungārijā paliksim pie nešpetnas ungāru omes, kas viesnīcā būs atstājusi viņai konfektes, bet pati paslēpusies, izrādās, ka viesnīcā gan mūs sagaida ungāru opis, bet tas nekas, kāda starpība, ja ir atstātas konfektes.
Nākamā rītā aukstums ir saniedzis arī mūs, Ungārijā snieg slapjš sniegs, kas pamatīgi apgrūtina braukšanu pa bāni, nedaudz nākas pacīnīties, jo meitai uz ungāru viļņainā autoceļa piemetas jūras slimība ar no tām izrietošajām sekām.
Mēģinām ik pa laikam izkustēties, apskatot šo to pa ceļam, iestiprinoties pie Polijas robežas kafejnīcā, bet kopumā tas ir garais ceļš mājup ar braukšanu, braukšanu, braukšanu un vēlreiz braukšanu, kas ir mazāk baudāma kā braukšana turp pēc piedzīvojumiem.
Visi ir priecīgi nokļūt mājās ar iespaidiem pilniem prātiem un pavasara saules lutinātiem vaigiem.
GEOnomoda 